Hroniska leikēmija

Hronisku leikožu simptomi

Hronisku leikožu gadījumā (gan mieloleikzes, gan limfoleikozes gadījumā) sākumā sūdzību parasti nav. Bieži slimību konstatē nejauši, veicot asins analīzi- tajā atrod izteikti palielinātu limfocītu (limfoleikozes gadījumā) vai neitrofilo leikocītu (mieloleikozes gadījumā) skaitu. Ar laiku pievienojas dažādi nespecifiski simptomi un sūdzības- samazinātas darba spējas, nogurums, neliels elpas trūkums, neliela svīšana. Šie simptomi var pastāvēt diezgan ilgstoši, pat gadiem.

Palielinātās liesas dēļ bieži atzīmē diskomforta sajūtu vēderā, smaguma sajūtu kreisajā paribē. Slimniekam var būt palielināti limfmezgli, liesa, aknas. Neitropēnijas dēļ cilvēks bieži slimo ar dažādām infekcijas slimībām (tās var būt arī par iemeslu ārsta apmeklējumam). Var attīstīties mikrocirkulācijas traucējumi sīkajos asinsvados, smadzenēs, plaušās, acīs, ausīs- tas izpaudīsies kā miegainība, apziņas traucējumi, paātrināta elpošana, elpošanas un redzes traucējumi, pavājināta dzirde.

Ārstēšana hroniskas leikozes gadījumā

Hroniskas limfoleikozes gadījumā iespējami vairāki ārstēšanas varianti:

• nogaidoša taktika- slimnieks tiek pastāvīgi kontrolēts. Parasti lieto vecāka gadagājuma cilvēkiem slimības sākumstadijā;
• ķīmijterapija – sāk ar vēlīnāku stadiju, kad slimībai jāuztur izteikta simptomātika un, ja ir vajadzīgs, lieto aizstājterapiju;
• lieto medikamentus ķīmijpreparātu blakņu mazināšanai un novēršanai;
• staru terapija- lieto lokāli, ja ir izteikta liesas, limfmezglu palielināšanās;
• liesas izgriešana (splenektomija)– pie autoimūnas hemolītiskas anēmijas, ja ķīmijterapija nedod vēlamo rezultātu;
• bioloģiskas vielas, piemēram, alfa interferons, monoklonālās antivielas (tās piesaistās šūnu virsmā noteiktām molekulām ar mērķi aktivēt procesus, kas gala rezultātā izraisa attiecīgās vēža šūnas pašnāvību- tā iznīcina pati sevi);
• lielu devu ķīmijterapija ar sekojošu autologu vai alogēnu kaulu smadzeņu transplantāciju – pārsvarā lieto slimniekiem līdz 50 gadu vecumam.
  Hroniskas mieloleikozes gadījumā ārstēšanai visbiežāk tiek izmantota:
• nogaidoša taktika- slimnieks tiek pastāvīgi kontrolēts. Parasti lieto vecāka gadagājuma cilvēkiem slimības sākumstadijā;
• ķīmijterapija atsevišķi vai kombinācijā ar medikamentu terapiju un pēc vajadzības aizstājterapija;
• lieto medikamentus ķīmijpreparātu blakņu mazināšanai un novēršanai;
• bioloģiskas vielas, piemēram, alfa interferons, monoklonālās antivielas (tās piesaistās šūnu virsmā noteiktām molekulām, ar mērķi aktivēt procesus, kas gala rezultātā izraisa attiecīgās vēža šūnas pašnāvību- tā iznīcina pati sevi);
• matinibum;
• kaulu smadzeņu transplantācija – pārsvarā lieto slimniekiem līdz 50 gadu vecumam.

Ārstēšanas taktika atkarīga no slimības stadijas. Hroniskai mieloleikozei izšķir šādas stadijas:

• hroniska stadija- nav spilgtu klīnisku simptomu;
• akcelerācijas stadija- ātra leikocītu skaita dubultošanās u.c. raksturlielumi (klīniski raksturojas ar vispārēja stāvokļa pasliktināšanos);
• blastu krīze- kaulu smadzenēs vairāk nekā 30% blastu (raksturīga akūtas leikozes klīniskā aina).

Ārstēšanās stacionārā (slimnīcā) vai ambulatori (mājās) ir atkarīga no slimības smaguma un formas, no komplikāciju esamības un smaguma pakāpes, no izvēlētās ārstēšanas metodes, kā arī no ārstēšanās posma u.c. faktoriem. To izlemj ārsts.

Vairāk informācijas par CML: www.youtube.com/cmladvocates